Dos Miradas (2007)

Divas jaunas sievietes pamostas kailas gultā kādā rančo Čīles plašajā tuksnesī. Stāstam būtu jābūt par abu personāžu cenšanos noskaidrot, kas noticis iepriekšējā vakarā, taču patiesībā "Dos Miradas" jeb "Divi skatieni" ir filma par divu cilvēku sarežģītajām attiecībām.

Režisors: Sergio Candel 

Lomās: Pilar Alonso, Marta Allarde 

Kino: "K-Suns"

Lai gan filmas aprakstā skaidri un gaiši teikts, ka tas būs stāsts par divām sievietēm, kas pamostas kailas vienā gultā un, dienai turpinoties, cenšas noskaidrot, kas noticis iepriekšējā vakarā, patiesībā tas gluži vienkārši ir stāsts par divu cilvēku attiecībām. Un pēkšņi vairs nav svarīgi kāda ir šo cilvēku seksuālā orientācija. Taču tajā pašā laikā tā ir viena no filmām, kas vislabāk reprezentē homoseksuālu cilvēku pārliecību, jo šādas seksuālās orientācijas pārstāvju galvenais mērķis ir nevis panākt pēc iespējas skandalozāku reakciju, bet gan panākt, lai sabiedrība saprot, ka viņi ir tieši tādi paši cilvēki, kurus vada tie paši sapņi, alkas un cerības. 

Režisors Serdžio Kendels (Sergio Candel) filmā lieliski attēlojis divu sieviešu "love/hate" tipa attiecības, kurā ar gandrīz neeksistējošām sarunām parāda abu sieviešu savstarpējo pievilkšanās spēku kaislīgos strīdos un brīžiem pat fiziskos uzbrukumos. Nav nepieciešami vārdi, lai izprastu abu attiecību intensitāti, jo labāk par tiem runā ķermeņu valoda. Tās intensitāti kāpina darbības norisināšanās nemainīgā vietā un dabiski plūstošā laikā. Režisors sapratis, ka nav nepieciešams spēlēties ar kalendāra dienām un skatītājam ar karoti mutē iebarot, kas noticis abu varoņu pagātnē vai kas notiks pēc nedēļas, nevajadzīgi stāsta attīstības gaitā pārlecot uz šiem laika posmiem. Tā vietā Serdžio Kendels izvēlējies nesagrozīt laika dabisko plūdumu un sekot līdzi sieviešu attiecībām viegli uztveramā vidē.

Režisors vietu, laiku un telpu parādījis atmosfēriskā un nesamākslotā gaisotnē, mazliet sašķobot kadrēšanas vispārpieņemtos standartus, piemēram, visādās gudrās režisoru skolās mācīto "zelta griezumu" izvēloties attēlot mazliet savādākās proporcijās. Un tas nostrādā, cilvēka acij skats šķiet nepierasts, bet tajā pašā laikā dabisks un piesaistošs. Ainās, kur abas varones sarunājas, kamera novietota veidā, ka kāda no varonēm brīžiem it kā "izkrīt" no kadra. Tas visticamāk kādam no režijas pasniedzēju sirmgalvju aprindām diez vai būtu pa prātam, taču šajā gadījumā tas ir tikai veids, kā vēl efektīvāk parādīt abu varoņu dinamiskās attiecības.

Papildus abu personu savstarpējai mijiedarbībai iespējams vērot arī iekšējo konfliktu, kas norisinās vienā no sievietēm. Lai gan filmas sižets īsti to neparāda, šķiet, ka viņai ir grūti pieņemt patiku pret sievieti, kas vēlas dzīvi Čīles rančo pamest un doties kur tālu prom. Otra sieviete viņu nevēlas laist, un sižeta attīstības gaitā izrādās, ka arī pati nemaz īsti nevēlās tikt atlaista.

Filma liek domāt par to, cik tālu īsti esam gatavi iet, lai sev tuvo paturētu. Šeit galīgi vairs nedarbojas princips "ja mīli, ļauj iet", jo viena no varonēm otru cenšas piespiest palikt diezgan brutālām metodēm. Sieviete cīnās par otras palikšanu, taču kā zināt, kad beidzot laiks apstāties, kad vairs nav vērts turpināt? Un kā just, vai nepadodies mazliet, mazliet par ātru? Kur ir tā robeža, kad laiks palaist to otru vaļā un pārstāt pretoties šķietami neizbēgamajam?

на список статей   добавь на twitter    добавь на facebook

на список статей