I’m Not There (2007)

Stāsts par Amerikāņu leģendāro folkroka mūzikas ikonu Bobu Dilanu, kas iemiesots sešās dažādās personās, demonstrē savu vienmēr mainīgo, izaicinošo un ekstravaganto tēlu, liekot emociju un uzskatu atbalsīm izskanēt gan viņa radītajā mūzikā gan skaudrajās attiecībās ar pasauli.

Žanrs – Biography/Drama/Music
Režisors – Todd Haynes
Izdošanas laiks – 2007.
Ilgums - 135 min

IMDB reitings - 7.1/10

Galvenajās lomās - Cate Blanchett, Ben Whishaw, Christian Bale, Richard Gere, Marcus Carl Franklin, Heath Ledger u.c.

Vērtējums:

Boba Dilana mūzika jau kopš kāda laika ir kļuvusi diezgan tuva, tāpat kā tuvs man ir tapis viņa ekstravagantais un radošais tēls, kas acumirklī aizrauj ar savu varenību un reizē parāda sevi kā pasaules iekārtoto likumu un cilvēces radītās pasaules pabērnu, kas tikai grib pastāstīt mums patiesību par visapkārt notiekošo haosu. Filmu biju prātojis noskatīties jau sen, bet sanāca tā, ka vakardiena, pavadīta ar Boba Dilana mūziku plejierī un akustisko giču rokās, bija tā īstā diena šādas filmas novērtēšanai un izbaudīšanai. Zināju arī to, ka filma nebūs paredzēta katrai gaumei un katram noskaņojumam, bet noskatījies atzinu to par labu esam.

Tātad, jāsāk ar to, ka ļoti interesants un oriģināls bija filmas stāstījums un uzbūve, kas sākumā neļāva tajā iebraukt un saprast kas ir kas un kāpēc ir vajadzīgi veseli seši Bobi Dilani, ja var paņemt vienu Kristiānu Beilu, iemest viņu Boba biksēs un parūkā un liekot smēķēt vienu cigareti pēc otras, spēlēt dažādas Boba Dilana dzīves ainas, bet, nē mani draugi, ja viss būtu bijis tik vienkārši un tradicionāli, tad būtu zudusi visa filmas eksotika un pievilcība un filma kļūtu kārtējā biogrāfija vai dokumentālais gabals, kas skatāms galīgi bez dramatiskām emocijām un pārsteigumiem. Tāpēc, es ātri vien piešāvos pie šī stāstījuma veida un dažubrīdi gan neveiksmīgi centos vilkt kautkādas paralēles vai līdzības ar aktieru tēlojumu un Dilana dzīvi, piemēram, pavisam jokaina likās Ričarda Gīra loma, no kuras gandrīz neko nesapratu, bet varbūt, zinot vairāk par Boba Dilana pārdzīvojumiem un dzīvi, neskaidrības būtu gājušas secen.

Nākamā lieta, par kuru vēlos izteikties noteikti ir Keitas Blanšetas (Cate Blanchett) nepārspējamais tēlojums filmā, kur viņa neatkārtojami un bezkaunīgi tēlo pašu Bobu Dilanu, un, tas viņai bija izdevies tik labi, ka līdz pus filmai es nevarēju saprast, kur ir Keita Blanšeta un kas ir tas sievišķīgais aktieris, kas tēlo vienu no Dilaniem (centrālo tēlu). Bet, goda vārds, tik labu tēlojumu un meistarību no Keitas Blanšetas puses nebūsiet gaidījuši. Vienkārši izcili un nepārspējami.

Ļoti iepriecināja arī filmas, tā teikt, sirreālistiskā un mākslinieciskā puse, sākot ar Krāsu maiņām no melnbaltas uz krāsainu, dažādām vīzijā, un beidzot ar lielisko "Mistera Džounsa ainu." Tāpat arī nelika mieru aina filmas sākumā, kad tika uzšķērēts Boba Dilana līķis, bet tas laikam lai paliek katra paša šķeļamo riekstu kaudzītē.

Par filmas soundtreku nav pat vajadzības runāt, protams, skanēja Bobs Dilans ar saviem nemirstīgajiem hītiem kā "The Times They Are A-Changing", "All Along The watchower" u.c. Starp citu, kuras kā zināms dzirdējām arī filmā "Watchmen" tikai otro izpildīja Džimijs Hendrikss.

Rezumējot visu, vēlos teikt, ka šī filma tiešām ir gaumes lieta, un ja cilvēks galīgi nav iekšā, tā teikt, rokmūzikā un mākslā, tad filma varētu iet garām viņa baudas orgāniem, bet ja cilvēks ir ar labu gaumes un stila izjūtu, tad filma noteikti neliksies zemē metama.

Filmas traileris: http://www.youtube.com/watch?v=CZGseissqX8

на список статей   добавь на twitter    добавь на facebook

на список статей