Quantum of Solace (2008)

Jaunākā filma slavenā martini dzerošā, sieviešu seksuāli izmantojošā (ne pret viņu gribu) un pēdējā laikā arī gluži vienkārši Bourne-iskā slepenā aģenta Džeimsa Bonda piedzīvojums (zem diezgan neveiklā nosaukuma Quantum of Solace) šķiet kā epilogs priekš Casino Royale.

Kur Casino Royale bija absurdā aizgājuša varoņa atdzimšana, Quantum of Solace ir kā brutāla un ātra galu savilkšana, rodot atbildes uz jautājumiem, kurus savā divu (un vairāk) stundu garumā vienkārši nepaspēja atbildēt Casino Royale. Tādā ziņā, filma ir vilšanās. Bet tajā pašā laikā, pēc tāda (gandrīz) meistardarba kā Casino Royale nav diez ko godīgi prasīt vēl vienu tādu brīnumu. Patiesībā Quantum of Solace pat būdama kaut vai uz pusi tik laba kā Casino Royale būtu apmierinoši. Un ar to es nedomāju, ka QoS ir slikta filma, tas vienkārši ir milzīgs kritums kvalitātes ziņā pēc Casino Royale. Taču filma ir pietiekoši izklaidējoša priekš Bonda piedzīvojuma un vai tad tas nav viss, kas mums novembrī ir vajadzīgs?

Quantum of Solace sākas no tās pašas vietas, kur beidzās 2006. gada Casino Royale, Mr. Vaits tiek nolaupīts un aizvests uz nopratināšanu. Nopratināšana ilgst ne vairāk kā par kādu minūti, taču šīs minūtes laikā tiek uzzināts par globālu, bet tai pašā laikā ļoti slepenu organizāciju, Kvants. Šajā organizācijā ietilpst vairākas varenas personības, ieskaitot vides aktīvistu Dominiku Grīnu (kurš vēlāk uz tikšanos ierodas ēdot ābolu. Dažreiz scenārista Paul Haggis uzbāzīgums ir gluži vienkārši neizturams), kurš ar šīs organizācijas palīdzību cenšas iegūt ļoti svarīgu dabas resursu. Vesperas nodevība tajā visā ir iesaistījusi Bondu un viņš stājas organizācijai pretī.

Jau iepriekš minēju nieka minūti garo nopratināšanas ainu. Tad lūk, jums būtu jāzina, ka tā sākas pēc pirmās pakaļdzīšanās ainas un beidzas ar... vēl vienu pakaļdzīšanās ainu. Tiem, kurus garlaikoja tēlu rakstura būvēšanas un sižeta uz priekšu virzīšanas ainas iekš Casino Royale, šādas lietas iepriecinās. Quantum of Solace tikai uz kādiem pāris brīžiem novēršas no milzīgajiem sprādzieniem, kautiņiem un pakaļdzīšanās ainām, lai uz pievērstos tās tēliem. Un būtu vēl jauki, ja visas spriedzes ainas būtu labas. Otrā plāna režisors Dan Bradley (kurš arī strādāja pie Bourne triloģijas, acīm redzami) ir uzfilmējis lieliskas spriedzes ainas, taču samontētas tās ir atbaidoši un bieži vien ir grūti saprast, kas notiek. Turklāt, tas viss pārāk ļoti jau atgādina iepriekš minēto Bourne triloģiju. Arī pats Bonda tēls.

Iekš Casino Royale, Bonds bija bezsirdīgs slepkava, taču viņš bija uzveicams un tas izpaudās vairākās ainās. Šeit Bonds visam un visiem iziet cauri kā polietilēna maisiņiem, neizrādot it nekādu emociju. To visu būtu diezgan sāpīgi vērot, ja Bondu neatveidotu tik lieliskais Daniel Craig. Ja arī pārējās filmās Craig būs tik lielisks, viņš var pat tikt pielīdzināts Sean Connery Bondam. Viņa tēlojums ir dabisks un viņš scenāristu vietā piedod Bondam ļoti nepieciešamo cilvēcību, nepārstādams būt viens agresīvs un brutāls maitas gabals. Viņš ir viens no galvenajiem (ja ne pats galvenais) iemesliem kāpēc šī filma nostrādā. Un mani vienmēr priecē, ja filma nostrādā vairāk dēļ aktierim, nekā specefektiem vai sprādzieniem (šogad tādu filmu ir bijis vairāk nekā pietiekoši).

Kā jau teicu, Quantum of Solace ir kā epilogs priekš Casino Royale un abas filmas kopā strādā kā Džeimsa Bonda tēla radīšana. Filmas beigās viņš kļūst par to cilvēku, kuru mēs visi šos gadus pazīstam par Bondu... Džeimsu Bondu. Un man tikko palika slikti no šīs klišejiskās frāzes izmantošanas.
 

на список статей   добавь на twitter    добавь на facebook

на список статей