"Artis klusē Alise klusē" manās acīs, domās, sirdī

Artim šis pārgājiens ir kā svētceļojums, kura parašas nedrīkst lauzt. Alisei – diez vai viņa par to vispār aizdomājas. Artis – kluss, kautrīgs, viegli aizvainojams puisis, kuram patīk visu apdomāt un pārdomāt un izdarīt savus secinājumus. Alise – pilnīgs pretstats. Ekspresīva, bez aizspriedumiem, spļauj ārā visu ko domā un daudz neuztraucas par to, ko citi par to padomā, jo, ko citi tikai nodomā, to viņa pasaka tieši. Nedomā daudz par pagātni un nekad nenožēlo padarīto.

Tieši Alises nevaldāmais raksturs ir visas izrādes pamatā. Ja Alisei un Artim būtu iespēja aizbēgt vienam no otra, viņi to izdarītu pirmajās 5 minūtēs, taču viņiem šīs iespējas nav un viņiem nākas sadzīvot. Tie mīlējās un ķīvējās, vairāk gan ķīvējās – emocijas virmo visu laiku un to iespaidā tie pamazām atklājas viens otram. Teksti un situācijas ir tikai tēlu raksturu veidojošie elementi, tāpēc tos neatstāstīšu (aizejiet paši noskatieties), taču tēlu raksturi (īpaši Alises) ir tik spēcīgi, ka brīdī, kad Alise, kuru tēlo Ance Priede, negaidīti pamet skatuvi un ienāk starp skatītājiem, šķiet, ka viņa tikpat negaidīti ieraus lugā tieši mani! Ar Alisi ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt!

Artis (aktieris Miķelis Žideļūns) meklē Alisē savus sapņus, taču Alise ārēji ir reāliste un Arta iedomas un izdarītos secinājumus parasti skatītājam diezgan komiskā veidā aplauž. Arī Alisei ir sapņi, arī Alise domā dziļas domas. Taču viņa tās neatklāj tik viegli, kā Artis, kurš uzticot savas domas Alisei cer iegūt viņas uzticību. Varbūt Alise vispār neatklāj savas dziļās domas. Jo tiklīdz tiek skarta kāda dvēseles stīga, tā Alise klusē.

Izrāde praktiski ir bez dekorācijām – visas dekorācijas abi aktieri liek skatītājiem piedomāt pašiem, arī šādi apliecinot savu aktiermeistarību. Vērot šo izrādi ir kā lasīt labu grāmatu, kur detaļas katrs var iztēloties pēc sava prāta. Dekorāciju trūkums nav vis defekts, bet gan efekts.

Mazliet par medaļas otru pusi. Bija viens brīdis, kad šķita, ka Alise „nodod” savu raksturu – brīdī, kad viņa paziņo, ka dosies prom, taču tā arī neaiziet. „Īstā” Alise, manuprāt (bet tikai, manuprāt), aizietu un daudz par to vēlāk neuztrauktos.

Arta tēls pats par sevi nebija ekspresīvs, taču vietām tomēr „balkonā” sēžot (kluba „Depo” pēdējās rindās) prasījās „pagriezt” balsi mazliet skaļāk.

Izrādē diezgan daudz tika izmantoti lamuvārdi. Jā, jaunieši tā izsakās. Taču, šī tomēr ir teātra izrāde, kuru vēro daudzi un kuras mērķis ir ietekmēt cilvēkus, un diez vai krievu lamuvārdu lietošanu vajadzētu šādi popularizēt. Jā, daži lamuvārdi bija trāpīgi un vietā, taču tikai daži. Pārējie izskanēja kā seklas rupjas anekdotes, kurās „jāsmejas” tāpēc, ka tajās ir rupjš vārds. Domāju, ka daudz labāku efektu varētu panākt aizvietojot daudzus krievu lamuvārdus (ne visus, daži bija kā naglai uz galvas) ar senlatviešu lamuvārdiem. Ko vērts bija trāpīgais „Neražiņa!” īstajā vietā izrādē! Taču jā, lamuvārdi bija tikai tēlu raksturu veidojošie elementi, un skatītāji smējās ne jau par lamuvārdiem, ne jau par jokiem, bet gan par tēlu raksturiem un situācijām, kuras rodas saduroties šādiem raksturiem.

Izrādē ir Gustavo veidotais bungu ritms. Patiesībā es to izlasīju tikai pēc izrādes. Un tas ir tikai reklāmas triks, lai piesaistītu jauniešus. Ne jau Gustavo ir tas, kura dēļ jāapmeklē šo izrādi, bet gan Ances Priedes tēlojums, kas rada patiešām fascinējošu meitenes tēlu, kura ar savu vitalitāti savaldzinātu jebkuru!

Arta tēls šoreiz palika Alises tēla ēnā, taču laikam jau arī teātrī aktierim ir jāmāk pareizajās vietās „neizlīst”, tāpat kā mūzikā, kur labi mūziķi zina, ka bieži vien lielāku efektu var panākt ar klusumu, nekā ar instrumenta spēli. Lai gan jāatzīst, ka tā vien šķiet, ka, lai izlīstu no Ances Priedes tēlojuma ēnas, būtu stipri vien jāpiepūlas.

Izrāde patiešām ierauj sevī, liek smieties, pārdomāt, skumt, domāt un domāt par to, ka reizēm labāk daudz nedomāt. Aktieri notur skatītājus savā varā ar visdažādākajām aktiermākslas izpausmēm visu izrādes laiku un vēl ilgāk, jo izrāde beidzas tikai nobeiguma pēc, nevis tādēļ, ka tā tiktu atrisināta līdz loģiskam nobeigumam.

Jo ilgāks laiks pagājis pēc izrādes, jo vairāk šķiet, ka vajadzēs aiziet tomēr vēlreiz un saņemt šo emocionālo lādiņu vēlreiz. Citiem iesaku neiet (bet tikai tāpēc, ka pats baidos palikt bez vietas izrādē ;))!