Dailes teātrī - "Marija Stjuarte", režisors- Dž.Dž.Džilindžers

Ir 2011.gada 12.marts, bet es, skatoties izrādi, aizceļoju tālajā 1587.gadā, kad valdīja visvarenā Anglijas karaliene Elizabete un tika izpildīts nāvessods Skotijas karalienei Marijai Stjuartei.

Seni tērpi, karaliska noskaņa, ļoti atbilstoša komponista Kārļa Lāča mūzika ar tādu kā stāstā plūstoši ieraujošu sajūtu.

Karalienes Elizabetes lomā iejutās aktrise Rēzija Kalniņa, kura attēloja skarbo un vienlīdz arī vientuļo, mīlēt alkstošo sievieti ar uzdevumu valdīt. Viņas sirdi un varu ar viltu centās iekarot Ģirts Ķesteris ar grāfa Lestera lomu. Elizabetes tronis bija novietots skatītāju zāles vidū, tas noteikti likās fantastiski tiem izrādes apmeklētājiem, kuriem blakus bija sēdvietas un iespēja aplūkot Rēzijas sejas vaibstus tuvumā.

Manuprāt, lieliski savu lomu nospēlēja aktrise Vita Vārpiņa, būdama par Mariju Stjuarti, kura ilgus gadus tika turēta kā gūstekne par it kā pasūtīto Elizabetes slepkavību. Marijas izturība un spēks, izcili graciozās, pārliecinātās kustības un atbilstošās runas manieres zālē aizkustināja noteikti ne tikai mani. Uz skatuves virmoja cīņa par varu, kaislības un intrigas.

Otrajā daļā tika izpildīts Marijas Stjuartes nāvessods. Marija cēli novilka melno kleitu, kurai apakšā spilgta, asiņu sarkana kleita, kas padarīja šo viņas gājienu pie bendes neaizmirstamu. Sajūtas, izdzīvojot Marijas likteni, pastiprināja mūzika ar dobjajām skaņām, kas ne vienam vien skatītājam lika sēdvietā satrūkties.

Man pēc šādām izrādēm parasti rodas vēlme palasīt ko vairāk par attiecīgo notikumu vēsturi, lai labāk izprastu stāsta būtību un iegūtu papildus informāciju, lai gan, pat ieteicamāk būtu – palasīt pirms izrādes, tas noteikti atvieglotu aktiermākslas baudīšanu.
 

на список статей

на список статей