Drakula: izrāde, kas dzīvo savu dzīvi

Lai gan Dailes teātra jauniestudējuma „Drakula: svešās asinis” apraksts sola politkorektuma mērcē ieturētu vampīrisku drāmu par mūsdienās aktuālajām problēmām, stereotipiem un konfliktiem, par laimi izrāde uz skatuves dzīvo savu dzīvi.

Cilvēkus vienmēr ir vilinājis nezināmais un biedējošais - stāsti par dūmakainām, rudens krēslas un asins smaguma pielijušām lielpilsētas ielām, kurās sekli elsojot savu soļu nospiedumus un upuru bālos ķermeņus dubļos atstāj Džeks uzšķērdējs, Drakula un citi mošķi. Viņu prāta dzīles šķiet neizprotamas, un tādēļ tik ļoti vilinošas.
Brema Stokera Drakula, kurš burtiski izsūc piena un asiņu pildīto jaunavu dzīvības sulu, pagātnē uzdzina šermuļus tūkstošiem lasītāju, bet mūsdienās tas transformējies un ietekmējis daudzas popkultūras ikonas - sākot no Elisa Kūpera līdz Merilinam Mensonam, kuru butaforiski asiņainie šovi vilina dažādu paaudžu klausītājus pūļus iegrimt hipnotiskā psihozē. Šim tēlam vienmēr būs pieprasījums masu kultūrā, tas kalpo kā pretstats pārcukuroto mīlas stāstu rōzā kreppapīram.

Izmantojot Drakulas mīta izkārtni, režisora Dž. Dž. Džilindžera un filozofa Ilmāra Šlāpina kopražojums vilina teātra apmeklētājus solot eksistenciāla vēstījuma kokteili, asinsstindzinošā, mitoloģizētā garnējumā. Ko no tā sagaidīt?

Ambiento skaņu trieciens
Dailes teātra zieds – Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, kopā ar jaunās paaudzes aktieriem un sieviešu elkiem Dzelzīti un Grāveli un „Dzelzs Vilka” līderi Juri Kaukuli, šķiet, paši par sevi garantē izrādei komerciālus panākumus.

Tomēr viņu lomu atveidojums būtu bezgaršīgs bez ambiento skaņu, melodiju un trokšņu radītājiem – trīs vīru orķestra, „Melo-M” čellista Kārļa Auzāna, „Husquarn” bundzinieka Kaspara Grīnberga un jau krietni pieredzējušā trokšņu radītāja Andra Vilcāna (Deus ex Machina) sastāvā. Visu izrādes laiku viņi, ietērpti groteskās drēbēs atrodas paaugstinājumā virs skatuves un rūpējas par izrādes iedarbību uz skatītāju smadzenēm. Brīžiem aktieru dziedājumi izklausās pārāk stīvi un formāli industriālo trokšņu pavadībā, taču, ko var gribēt – galu galā tas ir teātris, nevis industriālā trokšņa underground koncerts pamestā fabrikā. Pavecāka gadagājuma cilvēkiem mūzika, iespējams, šķitīs par skaļu, taču teātrī šāda veida kultūras metamorfozes manīt bieži negadās.

Vampīra atklāsme
Ķestera atveidotais Drakula nespēj saaugt ar libretā aprakstīto gōtu dziedātāju – musulmaņu imigrantu (interesanti, kā šāda abstrakcija ienāca autora prātā), kas jau 30 gadus dzīvo Anglijā. Epizodē, kad tiek attēlots Drakulas grupas rokkoncerts, viņš uz skatuves atrodas „Sex Pistols” cienīgās, baltās biksēs ar Lielbritānijas karoga krāsām, bāls kā miltos izvārtīts, un vissmieklīgākais – ar gaišu parūku galvā. Ir divas iespējas – vai nu tērpu meistari apzināti kariķē gōtu ģērbšanās veidu, vai nemaz nenojauš, ka šīs subkultūras pārstāvji iecienījuši piķa melnu apģērbu un grimu.

Tomēr aktiera dēmoniskais skatiens, balss un vārdi, kurus viņš izrunā, rada zināmu bijību un intrigu. Drakulas (jeb Ķestera) tēls ir sāpju, noguruma, taču seksuālās enerģijas pilns. Radījums, kas nespēj nomirt, bet ir spiests dzert jaunas asinis, lai nemocītos agonijā, ar savu harizmu un māksliniecisko nežēlību vilina visdažādākās daiļā dzimuma pārstāves – spiedzošas pusaudzes un nobriedušas sievietes. Viņas tam čukst saldus vārdus par mīlestību, taču Drakula, kas savā dzīvē piedzīvojis tik daudz, pavedinājis un izmantojis savus upurus, vairs netic nekam. Pamielojies ar kādas pamuļķīgas un naivas meitenes asinīm, viņš ar to sāk diskutēt par mīlestību, un pēkšņi izkliedz visrūgtāko patiesību, kas sagrauj meitenes rožainās ilūzijas – mīlestība ir tikai viens mirklis. Viss, kas ir pirms un pēc tam ir tikai māņi. Skarbi vārdi, it sevišķi cilvēkiem, kas domā gluži pretēji un vienmēr ir ticējuši baltai mīlai līdz kapa malai, taču no Drakulas mutes šie vārdi izklausās tik sasodīti patiesi, un šī sāpes pavediens apvij visu tālāko izrādes gaitu.

Minimālisma smeķis
Vērtējot izrādi, jāuzteic minimālais, taču gaumīgais skatuves iekārtojums un kreatīvais veids, kādā vēstījums tiek nogādāts pie skatītāja - piemēram, epizodē, kad neonacisti, par kuriem izrādes autori gaumīgi paņirgājas, it kā ar akmeņiem nomētā kādu imigrantu, aktieri svaida tualetes papīra ruļļus, kuru baltās svītras gaisā kontrastē uz apkārtējā fona. Izrādei atbilstošu atmosfēru piešķir sarkanas bārkstis un aizkaru strēles, kuras ik pa brīdim lēnām slīd pāri skatuves dēļiem, brīdinot par sižeta maiņu. Tomēr izrādes ģenerālmēģinājumā varēja manīt arī visai nenoslīpētus brīžus, piemēram, uz skatuves jau pašā izrādes sākumā atrodas dzeltenmelnās brīdinošās lentes, kurās sapinoties knapi līdzsvaru spēj noturēt viena no aktrisēm.

Kopumā pēc izrādes dzirdētās replikas bija visai dažādas – redz, neesot bijusi tik laba, kā gaidīts, „Kaligulai” nestāvot ne līdzi, un tā tālāk.

Taču izrāde ir gana veiksmīga, neordināra, asa un skaļa. Iespējams, šausmu filmu un smagās mūzikas fanu apetīte nebūs līdz galam apmierināta, taču teātra vidē šī izrāde ievieš zināmu svaiguma dvesmu, un būtu jāredz katram, kas interesējas par kultūras dzīves jaunumiem Latvijā. Un pēc skatuves priekškara nolaišanas katram radīsies viela pārdomām gan par redzēto, dzirdēto, gan savām izjūtām un to iespējamo maiņu, kas radusies, vērojot Drakulas stāstu.

на список статей   добавь на twitter    добавь на facebook

на список статей