Izrāde bērniem par viņu vecākiem vai otrādi

Jaunākā Latvijā visnotaļ (ne)cienījamā (vajadzīgo pasvītrot) režisora Dž. Dž.Džilindžera izrāde visai ģimenei "Punktiņa un Antons" Dailes teātrī pēc Ēriha Kestnera grāmatas motīviem.

Džilindžers šķiet pārkāpis savu izrāžu centrālo motīvu- sievietes un vīrieša attiecību pētīšanu- un pievērsies pilnīgi turgeņevskai tēmai "tēvi un bērni", turklāt šajā izgājienā ir saredzams arī cits novatorisms- uzvest kvalitatīvu izrādi galvenokārt bērniem uz respektablas Latvijas teātra skatuves, un ieņemt to nišu, ko vārgi stutē Latvijas Valsts Leļļu teātris vai "Rībēja mute".

Kur piedāvājums, tur pieprasījums. Skolēnu mācību gada noslēgumā bērni ar prieku atvadās no skolas, vecāki izbrīvē laiku, ko pavadīt kopā ar atvasēm un Dailes teātra lielā zāle ir piebāzta. Uz vairāk nekā 2 stundām tā pārvēršas par īstu rotaļu laukumu, par bērnudārzu izbraukumā. Par vietu ar īpašu bērnišķības auru.

Tik neparasti un vienlaikus biedējoši redzēt vienlaikus tik daudz pirms- un skolas vecuma bērnus, kas kopā ar pieaugušajiem devušies piedzīvojumu pasaulē. Teātrī, vietā, kur uz lielas, prožektoru apspīdētas skatuves lieli onkuļi un tantes gluži kā bērni- joko un spēlē, blēņojas un danco, skanot jautrai mūziciņai, kas ar horeogrāfiskiem elementiem vedina domāt par balagānu.( Kaut 1 dejas atveidojumā Džilindžers paliek uzticīgs sev un skatītāji var vērot klaji erotiskus momentus.) Tomēr šķiet tieši mūzika un danči bērniem iet vislabāk pie sirds, un, protams, joki. Arī antraktā bērni skraida, dauzās, "ieņem" jaunas spēļu teritorijas- scēnu un aizkulises.

Izrādes laikā vairākkārt izskan ovācijas (domājams pieaugušo), tādējādi paužot attieksmi pret redzēto, kas nepārprotami ir publikas sajūsmas apliecinājums.

Izrādes tapšanā piedalījās Dž. Dž. uzticamais trīnieks: scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Inga Krasovska, kas savus uzdevumus izpildīja kā allaži pienācīgi.

Īpaši gribētos atzīmēt scenogrāfiju. Pirms izrādes skatuvi rotā post-jūgendstila plakāts ar ielas attēlojumu. Savukārt izrādes laikā tiek izmantota rotējošā skatuves daļa, kur sektoros sadalītas vairākas Poges famīlijas apartamentu istabas, sniedzot priekšstatu par turīgas birģeru ģimenes dzīvi. Tik dažādas, košās istabas nomaina viena otru, arī rada skeču fragmentāra tīkla iespaidu, bet spēj noturēt hiperaktīvo bērnu uzmanību.

Šķiet pati izrāde ir kā vācu bērnu rakstnieka Ē. Kestnera grāmatas atdzīvojusies Trīra ilustrācija. Labestīgajā stāstā ar hepīendu, kā jau bērnu stāstiem pienākas, attēlots krass sociālo slāņu kontrasts, tomēr uzsvars tiek likts uz bērnu vērtīborientāciju. Vai meitene no kārtīgas ģimenes drīkst draudzēties ar zēnu, kas neatbilst viņas sociālajam slānim? Ko nozīmē draudzība, godīgums, taisnīgums, drosme?

Kā risināt problēmu ģimenē, kur valda liela distancēšanās, vecāku aizņemtība ar darbu, izklaidēm, kopējo sociālo stāvokli sabiedrībā, un tiek aizmirstas rūpes par atvasi, to nododot bargas, disciplīnu mīlošas Andahtas jaunkundzes pārvaldībā, kas kopā ar savu draugu Velna Robertu ir pietiekami avantūristiski un krāpnieciski noskaņota? Vecāki tik ļoti aizņemti, ka tic tam, kas tiek pasniegts par šķietamo realitāti, pat neiedziļinoties tajā un dzīvo ar šo realitāti. Tikmēr kariķētā Andahtas jaunkundze ar želejveidīgo balsi drīzāk varētu audzēt krupjus nekā pieskatīt bērnu, tomēr viņa īsteno līgavaiņa mahinācijas, iesaistot tajās Punktiņu( Ilze Ķuzule vai Elīna Dzelme), meiteni ar gaišzilu kleitu, kas velnišķīgi līdzinājās izrādē "Lolita" redzētai, bet tomēr tā nebija.

Izrādē risina nopietnu psiholoģisku problēmu, kas prevalē bagātajās, bet ar nelabvēlīgu iekšējo klimatu ģimenēs, kur radoši tendēts bērns tiek vecāku pamests un dzīvo savā pasaulītē. Bērna kliedziens pēc palīdzības ar ekstraordināriem izgājieniem, kas pilnībā neatbilst sava slāņa kārtības izpratnei, ir sava veida deviances forma. Izlikšanās par nabadzīgu sērkociņu pārdevēju, neiztrūkstot teatrālai spējai, vai fantāzija, kas ģenerē vēlmes pēc dvīņu māsas vai eglītes, kas varētu viņā iekšā izaugt. Vienīgais saprotošais mājās ir suņuks Pifka, kas jau debitējis uz skatuves.(Bērni un dzīvnieki kā spēcīgs psiholoģisks ietekmes līdzeklis.) Savukārt Antons (Lauris Subatnieks vai Lauris Dzelzītis) ir mazais hero, kas prot gan gatavot, gan strādāt, gan palīdzēt slimajai mātei, gan būt uzticams draugs.

Izrādes nobeigums rosina domas par to, ka teātris ir dzīves projekcija, un izejot no šī mazā modelīša arī pārējā sabiedrības daļa, kas saskaras ar līdzīgu situāciju, tomēr mainīsies, vērsīs vēl iespējamo par labu. Kaut arī teātris ir dzīves parodija. Kaut arī tā nav taisnība un tas nav ar mums, tomēr gribas cerēt par hepīendu. Nu to, kas pienākas bērnu stāstos.
Kā minēja Ē. Kestners : "Pieaugušajiem ir savas rūpes. Bērniem ir savas rūpes.

Un dažkārt šīs rūpes ir lielākas par pašiem bērniem un pašiem pieaugušajiem, un tāpēc, ka šīs rūpes ir tik lielas, tās met lielu ēnu. Un, kad bērns pienāk pie tēva un kaut ko jautā, viņš norūc: "Liec mani mierā! Man jau tā ir pilna galva !" Un dažreiz vecāki strīdas vai arī, kā Punktiņas vecāki, nekad nav mājās, un bērni pakļauti svešiem cilvēkiem. Rakstot man pēkšņi ienāca prātā, ka šīs pārdomas īstenībā būtu jālasa pieaugušajiem. Tātad, ja mājās atkal kādreiz kaut kas gruzd, tad uzšķiriet šo lappusi un iedodiet saviem vecākiem izlasīt. Es domāju, tas nekaitēs."

Hepīends, Dž. Dž. mazliet vienkāršots un teātrim pielāgots nekā oriģināltekstā, tomēr paliek hepīends. Bērniem patīk, vecāki vēl jo vairāk sajūsmā. Ārkārtīgi mīlīgs moments ir mazo cilvēku došanās uz skatuvi un vismīļākajam tēlam ziedu dāvāšana.

Un atkal bērnu un viņu vecāku masas kustas. Šoreiz uz izeju. Nepaiet ne 10 minūšu, kā teātrī ir gluži kapa klusums. Ne dvēseles. It kā nebūtu bijis.

Vēl viena sezona noslēgta. Taču nebēdnes Punktiņas un kārtīgā Antona piedzīvojumi sagaidīs skatītājus nākamajā sezonā, skolas gaitas atsākot vai uzsākot.

Daži kadri no izrādes:

http://www.dailesteatris.lv/index.php?1&378&videoid=41

на список статей   добавь на twitter    добавь на facebook

на список статей