Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokopera „Sfinksa”
Līga Kajaka, Biznesa austskolas „Turība ”, SAF studente, 09.01.2008., 13:13Rokopera „Sfinksa” ir simboliem bagāts stāsts par pareģotāju Eiženu Finku un viņa likteni, tiek meklēta atbilde uz jautājumu - vai un cik viegli ir būt neparastu spēju īpašniekam?
Rokopera sākas ar tādu kā pēkšņu lēcienu Finka dzīvē un viņa pasaulē. Eižens Finks dzīvoja parmaiņu laikā - Latvijas brīvvalsts, otrais pasaules karš, izsūtījumi uz Sibīriju.
Savā ikdienā Finks nodarbojās ar fotogrāfēšanu, bet izcilās gaišreģa spējas padarīja viņu leģendāru.
Starp citu, Eižens Finks tiek saukts arī par Latvijas Nostradamusu, viņš paredzējis Latvijas pirmā prezidenta J. Čakstes nāvi, Emīlijas Benjamiņas traģisko likteni, kā arī precīzi pareģojis pats savu miršanas gadu, mēnesi, dienu un stundu. Īpašs ir viņa pareģojums: gaidiet lielas pārmaiņas tajā gadā, kurš vienādi lasāms gan no kreisās, gan no labās puses... Pienāca 1991.gads.
Darbs piesātināts simboliem. Piemēram, meitene, kas krītot no trapeces, nositās. Viņa bija mirusi, bet izrādē viņa pēcāk parādās kā arfas spēlmane, dejotāja ballē u. tml. Viņa nerunā, tikai dejo. Tas valdzina, parādot Finka pasauli - maģiju, mistiku un vīzijas.
Liekas, ka Finka dzīvesstāts nav tikai viņa biogrāfija, bet gan pati dzīve.
Domāju, ka zīmīgi varoņi ir arī Finka mīlestība Anna, kas viņu pameta, taču vecumdienās viņi atkal satikās, Benjamiņa Emīlija jeb „preses karaliene”, kurai pareģoja drausmīgu likteni - nāvi pat bez spilvena, kas arī piepildījās, par spīti bagātas sievietes stastusam.
Izrāde nebūtu tik spilgta,ja tajā nebūtu kora, cirka mākslinieku un šo iespaidīgo dekorāciju.
Darbība norisinās dažādās vietās, sekojot Finka dzīves gaitām - cirkā, Sibīrijā, Benjamiņu ballē, Finka foto salonā un viņa miteklī.
Finkam ir apnicis, ka pie viņa mūžīgi ir cilvēki, kuri lūdz palīdzību, lūdz pastāstīt savu likteni. Savai mīļotajai viņš solījās vairs nekad nepareģot neviena likteni, taču viņš ļāvās pierunāt sevi uz pēdējo pareģojumu Vallijai, taču Anna to uzzināja un devās prom.
Finks sajutās nevajadzīgs, un tā pagāja visi brīvie brīži, kas pavadīti bez Annas.
Un tad nāca Sibīrijas gadi. Īpaši tika uzsvērta Sibīrijas nežēlīgā Sibīrijas dzīve. Ļoti atmiņā iespiedies citāts :
„..viss jau valkāts, viss jau nēsāts, viss jau mīlēts, viss jau nīsts..”
Finks atgriežas no Sibīrijas, pārnāk Anna, bet cilvēki vēl joprojām runā par viņu, meklē viņu, lai uzzinatu...
Manuprāt, par visa atrisinājumu kļūst Finka simboliska aiziešana līdz ar Meiteni Uz Trapeces jeb nāvi. Vairs nav neviena, kas visu redz, nav vairs, kas pasaka, kas sagaidāms nākotnē, nav Finka. Acīmredzams, tomēr nežēlīgs problēmas atrisinājums- nav Finka..
Darba autores valoda bija spraiga, interesanta, saistoša un bagāta.
Sižeta uztveri atvieglo aktieru mīmika, elegantās ķermeņa kustības un aktieru abpurošie smaidi. Tā kā sēdēju tuvu skatuvei, varēju īpaši izbaudīt katra aktiera profesionālo sniegumu.
Ja pareizi esmu sapratusi, tad autore tīši atstājusi tēlus līdz galam nepaskaidrotus, tas laikam tādēļ, lai skatītāji varētu paši tēlus pilnveidot.
Māras Zālītes darbā dominē tāds dīvains romantisms, taču skatītājiem, publikai patīk. Pat ļoti.
Launa
Ciao, volevo sapere il tuo prezzo.MiaSax
Zdravo, htio sam znati vašu cijenu.DimaSax