Kaija lido Dailē

Alise Pabērza, 15.04.2009., 07:24

Antona Čehova luga "Kaija" patīkami un veiksmīgi ir iestudēta Dailes teātrī.

Šķiet, ka tieši šai lugai ir atlasīts Dailes teātra labāko aktieru sastāvs - Rēzija Kalniņa, Mirdza Martinsone, Artūrs Skrastiņš, Juris Žagars, Juris Kalniņš un citi. Aktieri ar pieredzi - lugai, kura nav no tādām "klasisko komēdiju" lugām.

Izrāde "Kaija" sākas īpatnēji, divu cilvēku saruna, vēl pie aizvērtiem skatuves priekškariem. "Izrādes laikā uz skatuves smēķē", veikli iepīta tehniskas nozīmes frāze, lugas dialogā. Arī pirmais cēliens beidzas savdabīgi - priekškars neaizveras un skatītāji manāmi apmulst no iedegtās gaismas Dailes teātra lielajā zālē.

Par ko tad īsti skatītājam vēsta "Kaija"? Pirmo un galvenokārt par mīlestību. Par mīlestības spēku un varenību pāri visam - pāri cilvēciskajām, pāri materiālistiskajām robežām. Par banālo, bet klasiski patieso - "mīlestībai un sirdij pavēlēt nevar". Lugā mīlestība valda pār visiem - akla un nepiepildīta, piepildīta un sirdssilta.

"Kaija" smeldzīgi ieķērcās - par mākslu, māksliniekiem un tās celmlaužiem. Par katru radošo prātu, kuram šķiet, ka viņš nekad tā arī īsti nav kārtīgi izprasts. Un nopietni uztverts.

Izrādē skaisti tiek atainotas dzīves un mīlestības nejaušības, sakritības un izstrādātās viltības.

"Kaija" ir luga ar patiesi skaisti izjustu traģikomiskumu - tas smalki savijas kopā - caur smiekliem uz asarām un otrādāk. Aizraujot izrādes skatītājus skanīgos smieklos vai tieši pretēji - lielā klusumā sastingti veroties notiekošajā uz skatuves. Un kaijas ķērciens, teju pēc četrām stundām Čehova pasaulē, atgriež skatītāju realitātē ar pārdomām plecos - par mīlestību un mākslu. Abi kopā vai katrs pats par sevi - ir spēcīgi un dažbrīd - skarbi.