Psihs.

Fonam droši var uzlikt Roda Stjuarta "Sailing" Šī dziesma ir galvenais muzikālais noformējums, kas iet cauri visai izrādei.

Kārtējais Džī Džī Džilindžera grāvējs. Tomēr- grāvējs tas noteikti nav. Vienu brīdi liekas, ka tā ir tikai vienā cēlienā radīta izrāde. Tā, starp citu, atskaitīšanās pēc. To pārdzīvo pieci aktieri: Ģirts Ķesteris (Marks), Kristīne Nevarauska (Nikola), Lilita Ozoliņa (Enna), Kristīne Belicka (Kima), Anete Krasovska (Lilī). Šādu iespaidu, iespējams, rada trūcīgās, taču unikālās dekorācijas, kas šo lugu padara atšķirīgu no pārējam. Vienkāršais noformējums, uz kā izceļas kailums un sarežģītās prāta rotaļas. Kailums daudziem lika uzdot jautājumu – vai tā nebija par daudz un vai tas vispār bija vajadzīgs? Epizodē, kurā tiek attēlota Marka pagātne, Kima uz skatuves parādās kaila. Tajā brīdī skatītājs atpazīst Džilindžera rokrakstu. Tieši šī iemesla pēc fiziskā kailuma nebija par daudz. Šoreiz kails bija cilvēka prāts. Psihe un morāle.

Ja sabiedrībā ir pieņemts, ka attiecības ir vai nu labas vai sliktas, tad šajā gadījumā viņu nav vispār. Marks savu meitu nav redzējis desmit gadus. Viņš ir centies aizbēgt no savas pagātnes, izveidojot ideālu ģimenes ligzdiņu kopā ar Nikolu, kas ir perfekta māte, karjeriste un neprātīgi mīl Marku. Lilī, kura ienīst visus ieskaitot sevi, tēvu nepieņem kā savu atbalstu vai radītāju, kļūstot Markam par apmātību. Caur naidu tiek mīlēts, tiek rādītas attiecības ar centieniem tās iznīcināt. Marks zaudē visu, paliek viens. Viss, kas viņam ir, tā ir Lilī.Ar centieniem izlabot savu pagātni viņš sagrauj savu tagadni.

Šī izrāde stāsta arī par cilvēka neizmērojamo egoismu. Nikola grib, lai Marks ir ideāls, viņa grib to izveidot pēc saviem radītajiem ideāliem. Marks savukārt grib, lai Lilī kļūst par normālu pusaudzi. Respektīvi, tiek parādīts cilvēks, kurš dzīvo savu iegribu vadīts. Tādā veidā cilvēks pats rada savus apkārtējos personāžus. Ja kaut kas nenotiek tā, kā tas izstrādājas galvā, tad tas līdzcilvēks ir – psihs.

Lamuvārdi šai izrādē birst kā no pārpilnības raga. Vienā brīdī Nikola saka Markam par Lilī "spēlēt uz publiku, lai to šokētu" Tieši šo teikumu es varētu attiecināt uz režisoru par lugā pielietotajiem lamu vārdiem. Tā ir teātra māksla un teatrālismā lamu vārdi izklausās jēli un uzspēlēti, ja to ir par daudz.

Fascinējošas ir cilvēku kustības, kurām ir tīri simboliska nozīme. Marka un Lilī saskaņotās, robustās "tecktonik" deju stila kustības liecina par vienām asinīm, morālo un fizisko saikni. Apbrīnojama ir Ennas (Lilitas Ozoliņas) spēja graciozi soļot ar krūzīti uz galvas pa slīpu virsmu.

Visu izrādes laiku nomāc doma par atrisinājumu, jo šai gluži ne tik svešajai situācijai nevar paredzēt galarezultātu. Beigas nedaudz šokē. Beigas nedaudz šokē, bet tad rodas apgaismība – bet protams, kā gan savādāk var kaut ko atrisināt. Cēlonis ir vienkārši jānožmiedz. Marks nožņaudz Lilī. Kad meita ir mirusi, viņš atzīstas, cik ļoti meita viņam ir bijusi svarīga un dārga. Tikai viņi nav spējīgi izdzīvot viens otram blakus. Ne šajā dzīvē, ne šeit.

Cilvēks ir sarežģīts mehānisms un līdz galam nekad neizdibināms un skaitļos neizrēķināms. Cilvēki ir psihi? Tiem kuriem vēl nav atbildes uz šo jautājumu ir vērts redzēt šo izrādi. Varbūt radīsies atbilde.

"We are sailing, we are sailing,
Home again cross the sea.
We are sailing stormy waters,
To be near you, to be free."
/Rod Stewart 'Sailing'/

на список статей   добавь на twitter    добавь на facebook

на список статей