Intervija ar Aiju Suveizdu
Agnese Dzene, 04.10.2011., 14:41"Un tikai uz vakariem noskaidrojas, tad mēness bāž ārā savu degunu no mākoņiem. Un es klusībā priecājos – par sīkiem mirklīšiem un to, ka man ne vienmēr jānakšņo stacijās vai sazin kur. Un es domāju par savām neesošajām mājām un to, ka varbūt man ir kādi gadi 18. Neprasiet man, kad es atgriezīšos. Atbilde ir nezinu."
Aija Suveizda, 28 gadi, ielu muzikante. Sasveicinoties un atvadoties viņa cieši paspiež roku. Matos krāsainas spalvas, ausīs filca auskari un kaklā varavīksnes krāsu koka bumbiņas. Kedas. Pūkainas getras, milzīga pārliecība un spēks.
Nejauši garāmgājēji Aiju apskauž par brīvību, kāda viņai pieder. Darbā gadās uzklausīt svešus stāstus par dienestu Afganistānā, dzīvi Islandē, cīņu ar narkomāniem un atkarību no azartspēlēm. Tas ir darbs un dzīvesveids, kas Aijai sagādā vislielāko prieku.
Parasti jau dažāda vecuma vīrieši ir ielu muzikanti, bet te tu – jauna, krāšņa un enerģiska meitene. Kas tevi dzina ielās un tuneļos pelnīt naudu ar muzicēšanu?
Galvenokārt jau tāpēc, ka man vienkārši ļoti patīk. Spēlēt tieši nejaušiem garāmgājējiem. Citreiz mani uzaicina arī uz bāriem, kādiem slēgtiem pasākumiem. Tad es, protams, arī tur spēlēju, bet visvairāk tomēr man patīk spēlēt garāmgājējiem. Ne vienmēr cilvēkiem ir laiks aiziet uz koncertu, lai klausītos dzīvu mūziku, bet tā viņš var piestāst vai apsēsties un klausīties. Es sāku spēlēt pirms trim gadiem, vēl kad strādāju par skolotāju Cēsīs. Rāmuļu pamatskolā un Cēsu 2. Vidusskolā mācīju angļu un franču valodu. Tad atvaļinājuma laikā aizbraucu uz Somiju un paspēlēju ielās. Man ļoti iepatikās un es nolēmu iet prom no skolas. Sapratu, ka negribu 50 gadu vecumā attapties, ka visa dzīve pagājusi. Lai gan arī darbs par skolotāju man patika, bet tomēr – visu laiku vieni un tie paši cilvēki. Un viņi neņem pretī to, ko tu dod. Aizej skolā, nostājies klases priekšā un sāc borēt gramatiku. Pats domā – kāpēc tam bērnam jāmāca tādas lietas? Vislielākais prieks ir, kad tu stundā neko baigi nemāci, bet vienkārši runā vai dziedi kopā ar bērniem. Es dažreiz uz skolu arī ņēmu līdzi ģitāru, izdrukāju dziesmu vārdus un mēs visi kopā dziedājām. Un vēl skolā nebija gandarījuma sajūta – ka tu redzi, ka tiešām kaut ko dod. Varbūt tas ir pārsteidzīgi uzreiz tajā pašā dienā gaidīt rezultātu. Varbūt jāgaida mēneši vai gadi, kad tev kāds pasaka – paldies, ka iemācīji man. Bet ja es katru dienu uz ielām un tuneļos nedzirdētu tos paldies, es arī nespēlētu.
Bieži dzirdi?
Jā, ļoti bieži. Un tās dienas, kad es nedzirdu nevienu paldies, ir neizdevušās. Protams, arī tā gadās. Ir reizes, kad es redzu, ka cilvēki nāk un iet un nepievērš man nekādu uzmanību. Tad es beidzu spēlēt. Nav jēgas izmisīgi censties nopelnīt naudu.
Savus ienākumus gūsti tikai no muzicēšanas uz ielām?
Tā varētu teikt, lai gan es īpaši nekoncentrējos uz to, ka vajag nopelnīt. Man patīk spēlēt. Protams, Latvijā var nopelnīt daudz mazāk, nekā, piemēram, Austrijā vai Vācijā.
Nu, cik pilna cepure dienas beigās tev ir ārzemēs?
Sākot no nulles līdz kādiem 80 eiro. Nevar tā konkrēti pateikt. Ja paveicas un uzaicina spēlēt bārā, tad var nopelnīt 100, 120 eiro. Bet uz ielas vari spēlēt arī stundu un neko nenopelnīt. Ir dažādi apstākļi, kas to ietekmē. Piemēram, ja līst, es nespēlēju. Vai arī citās valstīs tā vienkārši nedrīkst uz ielas spēlēt. Tad ir jādomā, vai pirkt atļauju par 30 eiro, vai sanāks atpelnīt. Ja nopērc atļauju, spēlē čakli – sešas stundas. Kad es ceļoju, es nevaru tā paspēlēt joka pēc. Man ar to jāpelna, tāpēc arī daudz jāstrādā. Un nav arī tā, ka es astoņas stundas varu spēlēt. Izbeidzas balss, izbeidzas pirksti un plīst stīgas. Arī tagad man ģitāra ir jāremontē. Jā, es varbūt gribētu piektdienas vakarā iet izklaidēties, bet es zinu, ka man izdevīgāk ir spēlēt. Tāpēc es eju izklaidēties pirmdienas vakarā, kad neviens cits vairs neiet. Tā sanāk, bet savādāk nevar.
Nedēļas nogales ir ražīgākās?
Protams. Sākot no ceturtdienas ir cītīgi jārukā.
Teici, ka vari spēlēt un nenopelnīt neko. Vai tā bieži gadās?
Man pašai sākumā likās dīvaini, ka, piemēram, Norvēģijā nevar paredzēt, cik nopelnīsi. Liekas perfekts laiks un vieta, bet daudz cilvēki iet garām un neviens neko nemet. Protams, nav tā, ka piecās stundās neko nenopelnīsi. Bet, ja pusstundas laikā neviens neko neiemet, es ilgāk nespēlēju. Mainu vietu vai vienkārši eju dzert kafiju. Nostrādā arī tas, kad pats esi labā formā un ar labu garastāvokli, tad arī tev met naudu. Ja pašam nav nekā iekšā, tad nemet arī naudu.
Kā izvēlies, kad spēlēt? Vai ir kāds noteikts režīms?
Es spēlēju pēc garastāvokļa. Ziemā gandrīz katru dienu, bet vasarās es ceļoju visur, kur mani gaida un kur ceļš aizved. Lielākoties ar stopiem. Šovasar es biju Vācijā un Austrijā.
Ja es esmu vietā, kur ir cilvēki, tad es arī spēlēju. Varu arī mēnesi no vietas katru dienu spēlēt, bet ik pēc piecām dienām gan ņemu pauzi – dienu, divas, trīs, jo es arī dziedu un tad pēc mēneša jūtu – balss vairs nevar pavilkt, dažreiz izbeidzas pirksti. Lai gan bez pauzes es nespēlēju ilgāk kā stundu. Piemēram, Vācijā ielu muzikantiem ir likums, kurš nosaka, ka vienā vietā drīkst spēlēt ne ilgāk kā 30 – 40 minūtes. Tad ir jāmaina vieta. Jo cilvēkiem apkārt var nepatikt lieks troksnis. Tas, protams, mazliet visu sarežģī, bet es arī saprotu cilvēkus, kam nepatīk, ka kāds visu dienu bļaustās.
Bieži uz ielām var dzirdēt populārus gabalus, citi jaunieši spēlē kaut ko roķīgu. Un tu?
Es spēlēju folkmūziku. Jā, arī plaši pazīstamas dziesmas, sākot ar Zombie, beidzot ar Boniju Taileri. Pārsvarā dažādas dziesmas, ko atpazīst lielākā daļa cilvēku. Vēl es arī pati rakstu dziesmas.
Spēlēt un dziedāt iemācījies pašmācības ceļā?
Jā, pati iemācījos. Man jau liekas, ka visi paši iemācās. Es uzaugu laukos, kur man nebija iespējas iet ne uz mūzika, ne mākslas skolu. Bet man arī nebūtu pacietības skolā mūziku mācīties.
Kā tev nebūtu pacietības? Esi strādājusi par skolotāju un šajā profesijā taču bez pacietības nu nekādi...
Tas ir savādāk, jo bērni ir ļoti mīļi. Lai gan varbūt beigās es arī aizgāju prom tāpēc, ka nebija pacietības. Protams, bija ļoti interesanti un nesen pat man iezagās doma, ka varbūt atkal vajadzētu iet atpakaļ. Tomēr strādājot skolā nav tāda brīvība, kādu es varu baudī,t esot ielu muzikante. Viens vīrietis man nesen teica – es apskaužu tevi, tu esi brīva. Jā, savā ziņā tā ir liela brīvība, bet visu laiku jādomā, ko ar to brīvību darīt. Kā visu saplānot tā, lai varētu nomaksāt rēķinus un ziemā būtu, kur dzīvot.
Kur var dabūt tādu pārliecību un drosmi, lai nebaidītos viena naktīs spēlēt tuneļos?
Es nekad nespēlēju alkohola reibumā – tas dažiem cilvēkiem varbūt liekas dīvaini. Ja jau spēlē, tad arī obligāti jādzer. Bet es parasti vēlos kontrolēt situāciju un, ja es esmu tunelī, esmu spiesta būt uzmanīga un kontrolēt situāciju. Piemēram, vienreiz vīrietis, kurš aizraujas ar azartspēlēm, nāca un rādīja nazi. No tādiem cilvēkiem ir jāuzmanās. Es jau it kā uzreiz redzu – vai cilvēks ir ļauns vai nav, izdarīs man kaut ko vai neizdarīs. Ja ir bail, cenšos darīt tā, lai viņš pēc iespējas ātrāk aizietu prom. Tā ir smalka psiholoģija. Man patīk apgūt cilvēkus – kādi viņi ir un ko darīs. Ne katrā darbā tā veicas, ka var satikt tik daudz dažādus cilvēkus. Ja esi normālā darbā, lielākoties jau tā sabiedrība ir vienveidīga. Bet man uz ielas nāk klāt dažādi cilvēki, ne tikai bezpajumtnieki vai ubagi. Vācijā iepazinos ar Villiju, kuram pieder divas viesnīcas.
Tuneļos tu ej spēlēt no desmitiem līdz divpadsmitiem naktī. Kāpēc tik vēlu?
Pirmkārt, no rīta man patīk pagulēt un atpūsties. Tad arī cilvēki ir miegaini, neklausās un nav atvērsti mūzikai, tāpat kā es. Nu kurš septiņos no rīta pusaizmidzis skrienot uz darbu, klausīsies, kā kāds spēlē. Tas atkrīt. Pa dienu garā tunelī ir ļoti liela akustika un katrs solis skan ar troksni. Un, ja staigā daudz cilvēku, es nevaru paspēlēt. Man vajag, lai es pati sevi dzirdu, nevis tikai tos soļus un troksni. Bet vakara pusē tuneļos iet tie, kas spēlē Coju. Es spēlēju, kad neviena cita vairs nav.
Ko par tavu aizraušanos saka vecāki?
Nekas cits jau neatliek, kā pieņemt.
Protams, ka atliek pieņemt, bet vai nebaidās par tavu drošību? Tu tomēr spēlē vietās, kur citi cilvēki gaišā dienas laikā baidās cauri iziet.
Baidās jau, jā. Bet tad es atbildu – ja tu dzīvo Cēsīs, Saules ielā, tad bailīgāk ir nākt astoņos vakarā mājās. Ir taču rajoni, kur tu pat mājās nejūties drošībā. Nu neviens jau mēs neesam pasargāts no nelaimēm.
Tuneļos stāstu, protams, ir daudz vairāk, nekā naudas – tu raksti savā dienasgrāmatā interneta portālā draugiem.lv. Kas ir tuneļstāsti un kā tie rodas?
Gandrīz katru dienu kāds atnāk un stāsta visu, kas uz sirds. Tad es klausos un jūtos kā psihologs, tāds brīvprātīgais psihologs. Nu redzi – tam cilvēkam vajag parunāties. Pēdējā reizē bija viens, trūcīgs vīrietis ar diviem plastmasas maisiem. Apstājās, klausījās, nepārtraucot un netraucējot. Viņš bija ļoti priecīgs, noklausījās visu manu koncertu līdz beigām un iedeva man apelsīnu sulu. Arī, kad iemet tos mazos, melnos vai dzeltenos santīmus un es redzu, ka tas finansiāli viņam tas ir diezgan daudz, tad es arī ļoti novērtēju. Naudas daudzumam tādās reizēs nav nozīme. Ļoti bieži cilvēki dod dažādas dāvanas, ne tikai naudu un es neuzskatu to par kaut ko sliktu. Bet apstājas un nāk runāties arī turīgi cilvēki. Šajā ziemā es ar tādiem iepazinos. Uzaicināja pat uz kāzām Siguldā.
Interesantākais ir tas, ka cilvēki domā, ka viņi vienīgie pārkāpj sev pāri un nāk parunāties. Jo konservatīvāks cilvēks, jo vairāk domā, ka izdara kaut ko ārkārtēju – iet runāt ar ielu muzikantu. Interesanti arī, kā mainās pozīcija – liela daļa cilvēku domā, ka tu esi zems un sīks ielu muzikants. Spēlē tikai, lai nopelnītu kādu santīmu un nopirktu sev dzeramo. Pēc tam mosties no rīta un atkal spēlē. Bet kad sāc runāt ar cilvēkiem, tā pozīcija pamazām mainās. Tas man patīk.
Kādas dāvanas bez sulas pakas vēl ir gadījies saņemt?
Citreiz tiešām sīkumi var vairāk iepriecināt, nekā nauda. Šajā ziemā man cepurē ielika roleks pulksteni. Tas gan bija viltots un saplēsts, bet tomēr roleks. Ir bijusi arī izspēlēta loterijas biļete. Francijā es vienreiz spēlēju, svētdiena jau gāja uz beigām un man atnesa ceptus kartupeļus un grilētu vistu. Norvēģijā, kamēr es spēlēju, viena meitene uztamborēja man puķīti. Viņa teica – man nav skaidras naudas, bet redz ko es tev uztamborēju. Bieži nes pīrādziņus. Austrijā bija viena jauka sieviete, viņa vienmēr, kad mani redzēja, maizītes nesa. Citā reizē man kādas 20 pildspalvas iedeva, no spraita un sporta ūdeņa plastmasas korķiem uztaisīts vilciņu. Bet neko tādu sliktu cilvēki nekad nav likuši. Arī cepuri nekad nav zaguši. Tikai vienreiz Nīderlandē tādi tīneidžeri puikas atnāca un gribēja cīkstēties ar vārdiem. Es viņiem uzreiz saku – cik jūs labi runājat angliski! Tad viņi uzreiz pielaidīgāki paliek. Tā vārdu pa vārdam, beigās jau paliek draudzīgi. Puikas saka – un ja nu mēs ņemsim cepuri un aizskriesim projām? Es skatos – tur nekā daudz nav un saku viņiem – nu skrieniet, bet jūs tā nedarīsiet. Beigās viņi, protams, cepuri nepaņēma.
Daudz kur esi bijusi, daudz ko redzējusi. Sabiedrības attieksme un izturēšanās pret ielu muzikantiem dažādās valstīs atšķiras?
Jā. Latvieši par sevi saka – kādi mēs skaudīgi un riebīgi esam. Un, ja vēl palasa interneta komentārus, tad tiešām jādomā, ka apkārt ir šausmas. Ja es nebūtu spēlējusi tuneļos, man arī tā liktos. Tomēr esmu sapratusi, ka arī šeit ir lieliski cilvēki. Jā, protams, viņi ir kautrīgāki. Es pati arī citreiz, kad man nav nauda, ko iemest, muzikantam eju garām, acis nodūrusi. Vai nu kautrējos, vai arī man šķiet, ka cilvēks to naudu nav pelnījis. Citās valstīs tiešām ir savādāk. Piemēram, Francijā uz tevi skatās kā uz mākslinieku – vienalga, ka sēdi uz ielas. Tu spēlē un dziedi, tātad esi mākslinieks un tas ir cienījams amats.
Catherine
prodamus промокод <a href=www.promokod-prodam.ru/>www.promokod-prodam.ru/</a> .promokod_iyPa
Георгий Моисеев своими действиями ослабляет защиту кооператива ПК 'Бествей'. Мы, пайщики, должны поддержать Крючека Сергея Ивановича, чтобы сохранить наше единство.Josephfruck