Medus ausīm

Februāra akustikas devas ietvaros notika kāds itin miermīlīgs pasākums klubā "Melnā Piektdiena" – "Anathema" ģitārists, viens no bračkām Danny Cavanagh plus iesildītāji – latviešu šarmantās laumiņas "Sus Dungo" un hipijs ar skanīgo balsi liverpūlietis "Leafblade".

Akustiska pati par sevi atbaida visus tos, kas mīl troksni, kurā pazaudēt savu identitāti iekš grādīgo dziru un intensīvu sarunu masas, tāpēc šis pasākums savā paspārnē ņēma publiku, ko ikdienā klubā nenākas īpaši novērot. Protams, reibušie bija, bet tas bija tik ļoti vienalga, ka manā skatītāju čekotājā pat neatrod vietu.

Ļoti nepacietīgi jau gribu sākt pastāstīt par "Sus Dungo", jo šis dūdiņ-orķestris mani tā apbūra, ka nemaz negribu zināt kaut ko ne-laumiņveidīgu par viņām. Pirms paša priekšnesuma, es tikai pa gabalu vēroju, kā meitenes veic soundcheck, un jau tad man noskrēja tirpiņas par to, cik feini viņas izskatās un uzvedās. Es apzināti negāju klāt un nerunāju, tik skatījos, kā viņas kā tādas pilnīgi nelatviešu fejiņas tipināja visur pa klubu. Pats jaukākais un iedvesmojošākais ir tas, ka uz skatuves viņas kļuva dubultfeinas ar savu tīro skaņu, vienkāršo un valdzinošo melodismu un visam pāri izskatījās kolosāli skaistas. Meitenes uz skatuves spēlēja attiecīgi šādus instrumentus - bungas, basģitāru, flautu, akustisko/ritma ģitāru, vijoli, akordeonu un solo ģitāru. Plusā, protams, vismaz 3 no viņām, paralēli vai atpūšoties no instrumenta spēlēšanas, pierādīja talantu tīru vokālu pielietošanā. Tīri muzikāli ņemot, es visvairāk priecājos par to, ka kādas 3-4 dziesmas, pamatā balstoties uz vienu primitīvu rifu/melodiju, izaug par daudzminūšu interesantiem skaņdarbiem caur to, ka dūdiņ-orķestris prot virtuozi pieaudzēt pamatmelodijai solo gājienus no dažādu instrumentu puses vai arī ar dinamikas spēku pieveikt melodijas vienkāršību, pievienojot dziesmai vērtību caur skaņas biezumu un spēku. Lai lēdijām veicas ceļā uz milzīgiem panākumiem!

Pēc tam, kad dūdiņas caur ķiķināšanas (no viņu pašu puses) un ovāciju (no klausītāju puses) skanīgajiem trokšņiem nozuda no skatuves (bet ne no deju plača), mani personīgi un domājams, ka arī daudzus citus no klātesošajiem sadarbības trīsvienības (Anathema/Antimatter/Leafblade) faniem ar savu muzikālo pamatīgumu iepriecināja Sean Jude no "Leafblade". Viņa muzikālais partneris bija pats misters vakara headliner Danny Cavanagh, bet pagaidām prožektori uz viņu vēl nespīd ar pilnu atdevi. Tātad – tīri vizuāli Sean izaudzējis krietni pamatīgāku pačku, ja salīdzinām ar laiku 2 gadus atpakaļ. Tagad viņš izskatās garāks un garīgāks uz skatuves, turot ģitāru 45o leņķī un izdziedot savu dvēseli ar novērstu skatienu. Citreiz es būtu priecājusies par to, ka mūziķi komunicē ar skatītājiem, iesaistot savas sejas izteiksmes un acu skatienu, taču šoreiz D.Cavanagh nedaudz novērsa publikas uzmanību, protams, ne jau ar nodomu, bet tomēr. Pats "Leafblade" spēlēja dziesmas no vecā labā repertuāra, bet lielāko daļu uzstāšanās skanēja jaunas kompozīcijas, kas savās noskaņās neatpaliek no tām, kas mani apbūra toreiz, kad Sean atbrauca uzstāties kopā ar "Antimatter". Profesionāla ģitārspēle kombinācijā ar tīriem vokāliem nevar izgāzties nekādā gadījumā, bet "Leafblade" to pacēlis tādā līmenī, ka grūti pat saprast – koncentrēties uz vokāliem vai izjusto ģitārspēli. Lielisks, Sean, tiešām lielisks priekšnesums!

Negribas pat sākt jaunā rindkopā teikumu par to, kā Danny nomainīja Leafblade, jo tas notika pavisam nemanāmi – Sean Jude pateicās publikai, paķēra savu formīgo ģitāru un pieticīgi pameta skatuvi, lai (ar saprotamu iemeslu) dotu pilnu skatuvisko kvadratūru Danny Cavanagh solo priekšnesumam. "Anathema" brāļu kompānijas ģitāriskākais pārstāvis tiešām pārvērtās, palikdams viens uz skatuves – viņa uzvedība tikpat vienkārša un jokpilna kā jebkuram, kas plecu pie pleca tajā vakarā stāvēja pie skatuves. Lai arī ik pa laikam mākslinieks pameta mazdrusciņ bažīgu skatienu uz skaļo pīpētavas/bāra stūri, viņš nevienā brīdī nelikās jūtamies pārāks par saviem klausītājiem. Melnā zaldātiņa ancukā ģērbies, viņš figurēja pa skatuvi, nemanāmi piespiezdams kādu maģisku ģitāras pedāli šur un tur, ar dūri pret ģitāras korpusu uzsizdams pamatritmu, ar bezbailīgu, nekautrīgu skatienu vēroja latviešus pie skatuves malas, dziedot eņģeļbalstiņā dziesmas, kas ne vienam vien no mums, skatītājiem, lika iekšķīgi vai ārīgi noliet sāļu jo sāļu asariņu. Par fraciņām un uzvedību tiešām nav vērts runāt, jo, lai arī kādas tās būtu, tas nespētu nomākt to, cik kolosāli bija dzirdēt sirdi šķaidošās "Anathema" klasikas dzīvajā, ar balsi, ar ģitāru, ar pašu komponistu pie stūres. Nu, kurš gan labāk spētu nospēlēt "Fragile Dreams" , " Forgotten Hopes" , " Are You There?" vai " One Last Goodbye" , ja ne pats dziesmu tekstu un mūzikas autors? Es varētu izplūst daudz salīdzinājumos par to, kā man patika, kā man pašai asara nobira, kā skatītāji dziedāja līdzi, kā cilvēki klausījās un plūda transā, kā pārīši cieši apķērušies baudīja sūri romantisko mūzikas gaisotni, taču tas neko daudz nespētu kompensēt Tevis paša klātbūtni tuvu mūzikai, kas plēš iekšas uz āru.

Paldies organizatoriem, māksliniekiem un skatītājiem par lielisko akustisko vakaru.

на список статей   добавь на twitter    добавь на facebook

на список статей