Netradicionālais roka vakars iekš Depo (27.07.06)

Pati pirmā grupa, kas piepulcēja nelielo klausītāju skaitu bija „Libido”. Grupā spēlē trīs puiši, no kuriem 1 ir bundzinieks, bet pārējie 2 enerģiski veido solo ģitāru imrovizētu saspēli. Puiši kopējo skanējumu spēja izveidot pietiekami piesātinātu. Abu ģitārspēļu diologi nespēja atsāt mierīgas noskaņas iespaidu un ne mirkli pat neināca prātā,ka pietrūktu kāds vokāls.Varēja vien likties, ka telpā ieplūst vēl 3 neredzamu mūzikas instumentu skaņas. Dalībnieku ģitārizvarotāju enerģiskā dziņa pilnīgi attaisno savdabīgo grupas nosaukumu – „Libido”.

„Bass 50” – spligts bungu un basģitāras duets. Šī grupa izpelnījās visatvērtāko publikas atsaucību. Basģitārista aktīvā un veiklā pirkstu ceļošana pa garo ģitāras rifu klausītājus tiešām neatstāja vienaldzīgus, tai skaitā arī mani.

Savukārt, „Smith & Wesson” (kādreiz bija zināma ar nosaukumu "No Neighbors") pašlaik izpalikusi bez basģitārista un grupas sastāvā palicis vokālists ar ģitāru, kā arī bundzinieks. Muzikālais un vokālais sniegums tomēr atstāja visai viduvēju iespaidu. Godīgi sakot vienīgais, kas palicis atmiņā no šīs grupas snieguma ir vokālista nepārtauktie aizrādījumi skaņu operātoram katrā dziesmu starplaikā. Radās iespaids, ka vokālists piemirsis to, ka zālē bez skaņu operatora atrodas arī vēl kāds, kuru arī vajadzētu tākā nedaudz uzrunāt.

Visspecifiskāko muzikālo skaņu plūsmu radīja grupa „Mala” ar savām īpatnējām 2 ģitārspēļu improvizācijām,kas pārklāja datora radīto elektronisko skaņu vibrāciajas, kā arī bungu ritmus. Šis trio kaut arī ne sliktu muzikālo sniegumu veica, tomēr manām ausīm lika ātri nogurt un tā vien gribējās pārvietoties uz otru zāles pusi. Tur manu intresi piesaistīja kāds diezgan jauks vinildīdžeju duets - Kristaps Veselovs un Kārlis Dagilis, kas atskaņoja ļoti interesantu un tīkamu vinilsetu. Kādu brīdi pie abiem dīdžejiem vēl pastiepās 3. palīdzīgā roka (kāds Latvijā ļoti pazīstams melomāns un radio, kā arī citu pasākumu dīdžejs), kurš spēja reizē gan aktīvi padejot deju zālē, gan arī pastiepties līdz dīdžejpultj. Noteikti šo dīdžejduetu labprāt redzētu vēl iekš Depo deju zāles!

Un visbeidzot, vakara vissmagākā deva priekš izturīgākajiem klausītājiem – „While I’m Alive’’ no Somijas. Šī grupa varēja piesaistīt visus hardcore cienītājus, pie kuriem es gan sevi nevarētu pieskaitīt. Tomēr šīs grupas muzikālais sniegums man it nemaz nešķita tik nebaudāms.

Atskatoties uz vakara kopējo konteksta saturu, radās skaidrs secinājums, ka arī muzikāli instrumentālais minimālisms var veidot tikpat piesātinātu un pilnīgu mūziku. Kā piemēru gribētos šajā gadījumā minēt „Bass 50”. Šī grupa bija viena no tām, kas salīdzinoši vispārliecinošāk sevi spēja parādīt. Īsa, kodolīga un nedaudz skaļākā tonī izteikta pieteikšana ir tas, ko piemirst vairums grupu. Neskatoties uz to, protams, ka svarīgs ir arī muzikālais sniegums, bet arī tajā ir jāiegulda sava deva pārliecības. Patiesībā kopš tā brīža kad mūziķis ir auditorijas priekšā veidojas diologs ar klausītāju. Mūziķis izsaka savu kā vien to var un māk, un tad publika atbild ar to pašu vai arī… neatbild vispār. Arī tā mēdz gadīties.